No pirmās līdz trīsdesmit devītajai vijolei un sešpadsmit tromboni.

Kāda Janvāra dienā mums , 10. klasei, paziņoja, ka ir iespēja aiziet un noklausīties simfonisko orķestri.
Protams, no sākuma daudzi (degradācijas upuri) nevēlējās iet. Bet kad paziņoja, ka, ja , iešot uz koncertu, nebūs jāiet uz kādu stundu, visi saausījās un saradās daudz gribētāju, kas būtu gatavi maksāt divtik par iešanu uz koncertu.

Koncerta dienā visi sasēdāmies un smuki uzvedāmies. Tur mūs sagaidīja orķestris pilnā sastāvā. Diriģents mūms visiem sāka stāstīt kādu stāstu pēc kura sekoja attiecīgais skaņdarbs. Bija arī flautu dialodziņš, kurā viens no izpildītājiem pa pauzēm vai nu smaidīja vai smējās. Tad nu diriģents dririģēja pa vienam vai diviem skaņdarbiem, pa starpai pakomentēdams un pastāstīdams par cilvēkiem, kas komponēja šos skaņdarbus. Pēc orķestra visiem bija pozitīvas izjūtas un neviens nebija vīlies par pavadīto laiku.