~ Stāsti Liepājai ~

Mūsu klase piedalījās pilsētas konkursā “Pasaka, dzejolis, teika, stāsts – Liepājai”, kas tika rīkots akcijas “Radošuma dienas Liepājā” ietvaros. Veidojām stāstus “Dzīve pilsētas centrā”, kur iejutāmies kā visdažādākie ar Liepāju saistīti priekšmeti/lietas, kuri tad arī pastāstīja, kā pavada dienu Liepājā. Lūk, daži no mūsu stāstiem!

“Es esmu enkurs pie Liepājas robežas. Es redzu nemitīgas mašīnu plūsmas, kas iebrauc pilsētā un izbrauc no tās. Daudzi cilvēki pie manis uzņem foto. Tikai es neprotu pasmaidīt. Es vienkārši rūsēju.”

“Esmu soliņš pie veikala “Drogas”. Katru dienu man iet garām simtiem cilvēku… Katru dienu! Bet mani neviens nepamana. Simtiem autobusu, cilvēku un dzīvnieku. Neviens neiedomājas, ko jūtu es. Es esmu dzīvs! Šodien esmu pamodies no pirmā tramvaja trokšņiem. Cilvēki. Cilvēki sēdēja tramvajā. Katram savas domas. Viņus vieno viena lieta – dzīve. Tieksme dzīvot un pilnveidoties. Re, meitene garām iet, viņa smaida. Saprotu, ka viņa ir laimīga. Es smaidu. Viņa rod un dalās ar laimi. Pēc stundas atbrauc pirmais autobuss. Man acīs iekrīt vīrietis ar bērnu. Pavisam nelaimīgi, laikam agrais rīts viņus neiepriecina. Ap sirdi paliek skumji. Mazais bērns raud, tēvs nepievērš uzmanību… Cietsirdīgi. Nu jau simtais cilvēks, autobuss, tramvajs lēni slīd garām. Ticiet man, katrs cilvēks atstāj uz mani iespaidu, katrs dalās ar saviem pārdzīvojumiem. Es esmu tikai soliņš, tikai soliņš… Soliņš dzīvs.”

“Es esmu tas riekstkokstieši blakus Rožu laukumam, Liepājas sirdī. Es stāvu viena, neviena netraucēta. Vientuļa. Mani bieži nāk apciemot sētniece, kas sagrābj manas lapas rudenī. Gada aukstajā laikā, kad uzsnidzis sniegs, man blakus nostāda draudzeni. No vairākām mazām eglītēm vienu lielu trijstūri. Tas trijstūris ir smuki izrotāts, mirdz no gaismiņām. Cilvēki iet klāt un iemūžina mirkļus, kad mazi bērni smaida, spēlējās, lai pēc dažiem desmitiem gadu, skatot albumā bildes, redzētu, kā viņu bērni priecīgi, ar sarkaniem degungaliem skraidā apkārt eglei. Bet es viena stāvu, neizrotāta, nevienam nevajadzīga. Es vēroju cilvēku ikdienu, rutīnu. Es redzu kā vecmamma ved mazmeitiņu uz bērnudārzu, skolēni kāpj no autobusa un dodas uz skolu, pusmūža sieviete skrien uz tramvaju, jo kavē darbu. Un katru dienu vienas un tās pašas sejas, emocijas. Un es stāvu vien, neviena neievērota.”

“Jau tālajos laikos mani Kara ostuuzbūvēja pēc varenās Krievijas impērijas cara pavēles. Es biju vismodernākā Eiropā. Līdz ar manu parastā kanāliņu un nocietinājuma būvēšanu, uzbūvēja varenu Karostu ar izgriežamu tiltu, mājām, baznīcu. Es biju autonoma un prestiža vieta Liepājā. Un mans nosaukums bija “Port Aleksandra III”. Pēc impērijas sabrukšanas mani vietējie iedzīvotāji – liepājnieki sāka dēvēt par Kara ostu. Tad sākās drūmi laiki – Otrais Pasaules karš. Un es paliku izolēta no citām Liepājas daļām. Atrasties manī varēja tikai PSRS karavīri. Manā kanālā atradās varenas zemūdenes, kuras aplūkot varēja parādes laikos. Karš beidzās un PSRS sabruka, armija aizgāja un es paliku tukša un izpostīta. Tagad esmu liepājnieku aizmirsta. Ik pa laikam šeit iegriežas kāds ārzemju tūrists un aplūko skaistākās vietas. Es gribu, lai mani atceras kā varenu cietoksni, no kura baidījās daudzi Eiropā. Un liepājnieki apmeklētu mani biežāk.”